2026.gada 2.aprīlis. Vakar tika izdota intervija ar mūsu valdes locekli Annu Ozolu par mazo un vidējo uzņēmumu lomu ekonomikā un aktualitātēm avīzē "Segodnja Nedeļa"  - aicinām iepazīties!

Neoficiāls tulkojums no krievu valodas:

“Segodnja Nedeļa”, Marina Blūmentāle, 01.04.2026. No. 13 (38)

«LIELIE» UN «MAZIE»

jeb kas ir valsts ekonomiskās sistēmas centrālā figūra?

Saskaņā ar Latvijas Mazo un vidējo uzņēmumu (tālāk - MVU) asociācijas datiem par 2024. gadu, 2024. gadā Latvijā ir 114,4 tūkstoši MVU, kas veido 99,8% no visiem uzņēmumiem valstī. Tajos strādā ap 552 tūkstoši cilvēku (81% no visiem nodarbinātajiem uzņēmumos). Latvijas MVU iemaksā valsts budžetā nodokļos 7,4 miljardus eiro (tas ir, 71% no visiem nodokļu maksājumiem).

Ekonomikas pamats

“Lauvas tiesu” no visiem MVU veido mikrouzņēmumi ar kolektīviem līdz 10 cilvēkiem: šie "mazulīši" veido gandrīz 96% no visiem uzņēmumiem Latvijā, un pateicoties tiem, ar darbu tiek nodrošināti aptuveni 42% no valsts iedzīvotājiem, kas strādā privātajā sektorā. Tādējādi, MVU ieguldījums valsts labklājībā ir nepārprotams, un kopumā mazos un vidējos uzņēmumus var pamatoti uzskatīt par Latvijas ekonomikas mugurkaulu.

Liktos, ka valstij būtu jāizveido priekš MVU maksimāli labvēlīgi apstākļi, lai to skaits palielinātos, tie attīstītos un pelnītu, gan priekš sevis, gan sabiedrībai kopumā. Bet, kas notiek patiesībā? Par to, kādos apstākļos šobrīd atrodas mazais un vidējais bizness, stāsta eksperte Anna Ozola, Latvijas Mazo un vidējo uzņēmumu asociācija valdes locekle.

Aizkulišu ietvars

Daudzās valstīs attiecībā pret biznesu darbojas nelokāms princips “think small first” - "Vispirms domā par mazajiem" (uzņēmumiem). Tas ir dabiski: mazie uzņēmumi, ņemot visaktīvāko dalību valsts ekonomiskajā dzīvē,  ir daudz mazāk aizsargāti no dažādiem nepārvaramas varas apstākļiem un ir jutīgāki pret izmaiņām uzņēmējdarbības vidē. Tie daudz vairāk nekā lielie uzņēmumi cieš no pārmērīgas birokrātijas. Taču, tiklīdz uzņēmējdarbības vide uzlabojas, tie nekavējoties plaukst un attīstās.

Pirms 26 gadiem mūsu valsts pievienojās Eiropas Mazo uzņēmumu hartai, tādējādi atzīstot mazo uzņēmumu nozīmīgo lomu valsts ekonomikā. Tomēr, kopš tā laika nav panākts būtisks progress tieši MVU labā: valdības politika joprojām ir vērsta uz lielo uzņēmumu atbalstīšanu, savukārt, mazo uzņēmumu intereses joprojām tiek marginalizētas.

 «Mikro» – tātad nozīmē, ka nav svarīgs?

Ja salīdzina lielo uzņēmumu un MVU pašreizējo situāciju, atšķirība ir vienkārši pārsteidzoša. Likumi tiek veidoti, galvenokārt, domājot par lieliem uzņēmumiem, piedevām pastāvīgi tiek ieviestas kaut kādas izmaiņas un grozījumi. Taču mazajiem uzņēmumiem, atšķirībā no lielajiem,  ir pārāk dārgi uzturēt “štatu” ar grāmatvežiem un juristiem, lai izsekotu visām izmaiņām.

Turklāt likumi bieži vien ir pārāk sarežģīti, pretrunīgi un mulsinoši. Valsts iestāžu funkcijas pārklājas, un uzņēmējiem bieži vien ir grūti pat saprast, kur vērsties par to vai citu jautājumu! Mums ir zināmi fakti, kad pat Valsts ieņēmumu dienesta darbinieki ne vienmēr varēja pareizi ieteikt uzņēmējiem, kā konkrētais likums piemērojams konkrētā gadījumā. Un kļūdas gadījumā “galējais” izrādās tieši mazais uzņēmējs…

Pastāv arī nopietni jautājumi par atbalsta sadales taisnīgumu. Piemēram, lielie uzņēmumi saņem valsts atbalstu, kamēr mazais bizness paliek bez atbalsta.  Nesens piemērs ir presē plaši atspoguļotais tā sauktais “kokrūpnieku skandāls”, kad noskaidrojās, ka valsts atbalsts tika sniegts nepamatoti.

Vienlaikus mazie uzņēmumi veido aptuveni 70% no nodokļu ieņēmumiem, bet lielie uzņēmumi – aptuveni 30%. Šī ir acīmredzami nelīdzsvarota situācija, kas jārisina.

Un visbeidzot, mazie uzņēmumi ir pakļauti daudz stingrākai uzraudzībai un bargākiem sodiem, kamēr lielie uzņēmumi dažkārt uzkrāj vairāku miljonu nodokļu parādus, kas pēc tam tiek norakstīti. Tas rada dziļas netaisnības sajūtu.

Kāpēc aiziet «ēnā»?

Diemžēl vasts struktūrās mēs bieži sastopamies ar naratīvu, ka, tā sakot, vidējie un jo īpaši mazie uzņēmēji vairumā ir blēži, kas to tik vien vēlas, kā izvairīties no nodokļu nomaksas.

Atbildēšu tā: jā, "ēnu ekonomikas" problēma tiešām pastāv. Taču viens no galvenajiem iemesliem kā reizi ir tas, ka daudzi uzņēmēji no MVU nesaprot sarežģītos likumus un prasības, un, pat ja viņi saprot, to izpildīšana ir pārāk sarežģīta. Ja likumi un noteikumi būtu vienkāršāki un skaidrāk formulēti, uzņēmēji labāk tos ievērotu un biežāk izietu no "pelēkās zonas". Nemaz jau nerunājot par to, ka nodokļiem jābūt atbilstošiem mazo uzņēmumu iespējām — kas tā nav.

No balasta – par resursu

Latvijā, tāpat kā citur Eiropā, aktuāla problēma ir darbaspēka trūkums. Tāpēc tiek apspriesta pensionēšanās vecuma palielināšana un darbaspēka piesaiste no ārvalstīm.

Tikmēr Latvijā ir ievērojams darbaspēka resurss — darbspējīgi pensionāri, cilvēki ar invaliditāti (ja viņu veselības stāvoklis ļauj veikt konkrētu darbu), mājsaimnieces, studenti, utt., kuri varētu strādāt nepilnu slodzi. Ja tiktu radīti labvēlīgi un izdevīgi apstākļi viņu piesaistīšanai darba tirgum, tad kopā ar pārdomātu imigrācijas politiku, iespējams, būtu iespējams palielināt valstī nodarbināto cilvēku skaitu līdz 950 tūkstošiem cilvēku, kas ir ievērojams skaitlis Latvijai.

Valsts politikas izstrādē darba tirgus situācijas uzlabošanai piedalījās vairākas ministrijas. Ja to darbs būtu bijis kvalitatīvāks un harmoniskāks, un lēmumi pieņemti savlaicīgi, situācija būtu ievērojami uzlabojusies. Taču četrus (!) gadus tās nav spējušas panākt vienošanos savā starpā. Rezultāts – skaidri redzams.

Atpalicības iemesli

Ļoti aktuāls jautājums Latvijai ir valsts aparāts – tā lielums, efektivitāte un darba kvalitāte.

Šeit pastāv vairākas problēmas. Pirmkārt, valsts aparāta lielums ir nepamatoti liels, radot pārmērīgu slodzi budžetam. Otrkārt, valsts iestāžu iekšienē vērojams uzticības trūkums - rezultātā rodas pārmērīga kontrole pār visu. Tas savukārt noved pie nevajadzīgām procedūrām un nevajadzīgas laika un cilvēkresursu izšķērdēšanas.

Mēs uzskatām, ka:

• Valsts iestāžu darbs ir jāoptimizē, jāsamazina to skaits un daļa darbinieku jāpārceļ uz privāto sektoru: tas ļautu būtiski samazināt valdības izdevumus un padarītu sistēmu daudz efektīvāku un atbildīgāku.
• Valsts pārvaldes sistēmā jābūt pēc iespējas vairāk speciālistiem ar pieredzi privātajā sektorā — vismaz piecu gadu pieredzi uzņēmējdarbībā. Viņiem ir daudz labāka izpratne par reālajām problēmām, ar kurām saskaras uzņēmēji — atšķirībā no mūsdienu ierēdņiem, kuri neatkarīgi no sava darba kvalitātes ir pieraduši pie garantētas algas un citiem sociālajie bonusiem, bieži vispār nesaprotot no kurienes tam visam nāk nauda.
• Nepieciešams izmainīt pašu valsts pieeju uzņēmējdarbībai. Par ekonomiskās sistēmas centrālo figūru jākļūst tieši uzņēmējam. Bet sabiedriskie pakalpojumi ir jāorganizē, balstoties uz uzņēmējdarbības vajadzībām un aktuāliem notikumiem, nevis uz tradicionāliem administratīviem blokiem (piemēram, uzņēmuma dibināšanu, tā slēgšana, nodokļu nomaksa).

Piemēram, Igaunijā ir izveidota pakalpojumu platforma, kuras pamatā ir cilvēku dzīves notikumi, atbalstot lietotājus dažādos tiem svarīgos dzīves notikumos -  laulības slēgšana, bērna piedzimšana, valsts aizsardzības pienākumu uzņemšanās vai finansējuma meklēšana savam biznesam. Citiem vārdiem sakot, virsmērķis nav kontrole un sodīšana, bet gan palīdzība un iedrošināšana. Šī pieeja ievērojami atvieglo mijiedarbību starp uzņēmēju un valsti.

Mums it kā ir dialogs ar politiķiem un valsts iestādēm, taču praksē tas reti noved pie reāliem risinājumiem. Un tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Latvija ekonomiski atpaliek no savām kaimiņvalstīm.

Piezīme: MVU statistikā Izmantoti Lursoft IT apkopotie dati par 2024.g.  Statistikā nav iekļautas biedrības, nodibinājumi, bankas, apdrošināšanas sabiedrības, krājaizdevumu sabiedrības, ieguldījumu pārvaldes sabiedrības un AKF (ārvalstu komersantu filiāles)